Par skolas gaitām un cilvēku brīvību (4) 4
Lūk, kādam rakstam uzdūros iekš Apollo ziņu portāla:
Ministru kabinets otrdien atbalstīja Izglītības un zinātnes ministrijas izstrādātos grozījumus Vispārējās izglītības likumā, kas paredz, ka bērniem skolā būs jāsāk iet no sešu gadu vecuma. Pašlaik bērni skolas gaitas sāk no septiņu gadu vecuma.
Izlasot šo pirmo rindkopu, prātā tikai viena doma – “WTF?! Kas tas par idiotismu?”
Zinu teikt tikai vienu – kad man būs pašam sava mazāka atvase, tad darīšu kā man liekas pareizāk, nevis kā uzspiež MK uzliktie noteikumi. Jūtu, jo tālāk kaut ko viņi cenšas lemt, jo sviestaināk… nevajag taču censties standartizēt visus atkal vienā rāmī. Tāda sajūta kā Padomju Savienības gados – kā Kremlis teica, tā darījām, tikai tagad noteikumus diktē mūsu pašu ministriņi. Atkal sajūta, ka esi pie kaut kā piesiets… kādēļ? Kur palikusi solītā rīcības brīvība?
Paldies. Vai tas ir tik vienkārši? (2) 2
Kad tu pēdējo reizi teici paldies?
Piemēram, cenšos būt pateicīgs un pieklājīgs, par visu dzīvē runājot. Nezkāpēc tāda sajūta, ka mēs ikdienā skrienam, skrienam, bet… tā arī nekad neapstājamies, lai pateiktu tik vienkāršu vārdiņu, ko sauc par “paldies”…
Interesanti, ka, jo tālāk no Rīgas, jo cilvēki vairāk atvērtāki paliek, kā arī sabiedriskāki. Tas pierādāms kaut faktā, piemēram, kāpjot ārā no Rīga-Cēsis autobusiem – vienmēr, kad teiksi paldies šoferim, viņš vienmēr tev atsmaidīs un laipni kaut novēlēs jauku atlikušo dienas daļu.
Vai tad tā nebūtu dzīvot daudz vieglāk, kaut pasmaidot vienkārši otram? Zinu, pats arī daudz no dzīves vēl tikai mācos, bet, tā ir patiešām liela skola, kurai pat ne gala, ne malas nav.
Tādēļ ņemam, sabužinam otru, paskatamies acīs un… vienkārši pasmaidam. Dumi jau izklausās, bet kā tu pret otru, tā pret tevi izturēsies.
Dzīves patiesība.
[
[
[
[
[
