Pirmām kārtām – man beidzot ir sācies atvaļinājums. Jāsāk apkopot domas, kas saistītas ārpus darba un jāizbauda daba, kas ir tepat aiz loga. Bet nu, par visu pēc kārtas.

Vakar pēcpusdienā sadomāju, ka jāuzzvana brālim un ar velo līdz vecāķiem jāaizbrauc. No manām mājām, Purvciemā, braucamgabals līdz Vecāķiem sanāk apmēram 16,3km vienā virzienā.

Te karte. Par apzīmējumiem uz kartes: A- sākumpunkts (attiecīgi E – galamērķis), B – te sākās speciālais veloceļa (uzreiz pār Čiekurkalna tiltu pārbraucot) pirmais posms 9,2km garumā – cauri Mežaparkam, cauri Vecmīlgrāvim, līdz Ziemeļblāzmai, kur viens posms cauri mežam (punkti C un D) apmēram kilometra garumā ir jāmēro uzmanīgi pa ceļa malu. Tālāk gan, sākot no D punkta, atkal ir normāls braucamais celiņš, lai gan vairs īsti ne velo celiņš, bet nu tomēr.

No sākuma gan likās, ka šis garais posms būs dikti garš un neinteresants, taču, izrādās, interesantāks, nekā izskatījās. Varbūt tādēļ, ka bija svētdiena un kā jau zināms, tad daudzi vien mēroja šo garo ceļu gan ar kājām pastaigājoties, gan ar savu velosipēdu.

Gribētos jau, lai Rīgas Dome padomātu vairāk par šādu veloceliņu izbūvi arī caur Rīgas centru braucot. Kaut vai ielas malās izvietojot atsevišķas braucēju joslas, ja nav galīgi citas iespējas. Ziniet, vasarā tas būtu tieši laikā, lai braucēji izkāptu no savām automašīnām kaut vai brīvdienās un paceļotu pa pilsētu ar velosipēdu. Citādāka tā pilsēta uzreiz, velobraucēja acīm raugoties- arī daudzas lietas ikdienā neievērojam, ko ievērosi tieši uz velosipēda uzkāpjot.

Bildes šoreiz gan nevienas nebūs, bet nu, gan jau kaut ko paspēšu sabildēt pa visu atvaļinājumu kopumā. Pagaidām viss.