Neaizgāju nobalsot. Kāpēc tā? Atbilde pavisam īsi un konkrēti- nav īsti par ko un nav mazākās vēlmes atkal aizdoties dēļ tā, ka joprojām zinu, ka ātri vien ievēlētie cilvēki saeimas jūklī izgāzīsies tāpat, kā tas jau bijis visus šos iepriekšējos gadus. Nu, pārlieciniet, ka tā nebūs.
Varbūt arī otrs iemesls- arī laikam pazaudējis savā papīru jūklī būšu to vēstuli, kur bija norādīts mans vēlēšanu iecirknis un vēlētāja kārtas numurs. It kā varēja jau pazvanīt un noskaidrot to visu, taču nezkāpēc neceļās roka to visu darīt.
Nezkāpēc liekas, ka tomēr visa šitā padarīšana ir joprojām cilvēku čakarēšana, ka joprojām viss būs labi, mēs darīsim ko solām…, bet kā ir reāli? Solīts taču makā nekrīt. Pietiek ar to, ka redzu, kas notiek manā deguna galā – gājēju pārejas nav sataisītas, skolas verās ciet… Kāds kaut ko dara šajā lietas labā? Piedodiet, bet nē.
Un vēl- tagad notiek Eiroparlamenta vēlēšanas. Viss no mazas valstiņas ir izstiepts lielā Eiropas līmenī. Vai jums tā nešķiet, ka tie paši cilvēki tur augšā nesēž, kas vēl toreizējā Šķēles laikā tur nesēdēja? Tas gan vairāk par to Šlesera mūli domāts, kas tagad rotā katras piektās mājas sienu un stūri Rīgas centrā.
Tie paši vēži, tikai citā kulītē, piedodiet. Parādiet, ka bez vēlēšanām jūs tur augšā kaut ko darat lietas labā, ne tikai solat. Tad varbūt padomāšu aiziet un godīgi kādu iebalsot. Un netēlojiet bērnudārzu nezinot, kas tagad jādara.
Labi, pietiks cepties. Uz brīdi vismaz vieglāk palikās, bet cik ilgi? Jāiet pie dabas laukā vismaz. Uz dārzu svaigu gaisu paelpoties.