Negribās jau parādā palikt savam lasītājam, tad nu jāpaturpina raksta sērija par Liepāju.

Svētdiena, 5. aprīlis. Rīts, cik atceros pasakains. Izgulējāmies godam viesnīcas apartamentos. Pamodos ap kādiem 8:00… pirmais etaps bija nokāpt lejā brokastīs, kur mūs gaidīja viesnīcas klātais zviedru galds, ko bijām pasūtījuši pie palikšanas viesnīcā.

Pēc apmēram 9:00 izgājām pastaigā pa Liepāju. Pirmais mērķis bija, kā jau svētdienā kristietim pienākās, baznīcas apmeklējums. Izvēle krita uz  Svētā Meinarda baznīcu. Vēlāk izmetām loku gar jūru. Laiks tiešām bija pa pirmo, ka gandrīz tiešām sāka likties, vai tik vasara nav atnākusi. Sen, jāsaka, pa Liepāju tā ar kājām netika staigāts, lai gan, jāsaka, man šeit radi dzīvo un vairāk tiku izbraucis te ar automašīnu.

Atgriezāmies pēc kāda laiciņa savā viesnīcas numurā, pa ceļam sapērkoties nedaudz kaut ko ēdamu, jo vēders pieprasīja savu. Nedaudz pēcpusdienas snauda, pēc kuras pavēros caur viesnīcas logu- ārā migla… wtf? Paskatījos sava mobilā telefona laika ziņās – Rīgā smuka saulīte, bet te? Migla! Totāla migla. No vienas puses biju iedomājies skaistu laiku, kas saglabāsies līdz pat pirmdienai, kamēr esam te, bet nu, še, tev!

Vakarpusē vēl nedaudz pastaigas. Izstaigājām nedaudz gājēju ielu, kas atrodās pilsētas centrā, blakām slavenajai rokkafejnīcai. Iekšā gan nebijām, bet garām nostaigājām. Apbrīnojām roku nospiedumu izstādi ielas malā, kurus tur atstājuši visi Latvijā populārākie pop, roka (un ne tikai) mākslinieki. Diezgan pat interesanti. Uzzinājām daudz jauna, ko pat es visu savu bērnību par šīm vecajām ansambļu un grupu apvienībām netiku dzirdējis.

Pati dienas pievakare beidzās ar visgarāko pastaigu- aizstaigājām no centra līdz pat attālajam karaostas tiltam, kurš savieno Liepāju ar tās piederošo karaostu. Diemžēl, pāri vēl netikām, jo tur notiek tilta atjaunošanas darbi, par cik pāris gadus atpakaļ kādas vētras laikā vienā no tilta balstiem ieskrēja kāds kuģis, sabojājot tilta mehānismu. Atpakaļceļā nodomāju, ka turpat netālu tak ir jūra, kādēļ gan neaiziet līdz turienei? Beigās, kā izrādās, uzgājām veco ceļu līdz Liepājas karaostas jūras molam, kuru izstaigājām līdz pašam galam. Nu, fantastiski! Apkārt viena, bieza migla, bet mēs maldāmies kā tādi tūristi pa vēsturiskām vietām. Pa ceļam nedaudz lietus arī patrāpījās, bet tā, pavisam nedaudz.

Mazliet noguruši un nosaluši, bet laimīgi atgriezāmies viesnīcas numurā. Cik nu daudz bija apskatīts, bet tik un tā – iespaidu gana. Turpinājums vēl sekos…