Vai tev pēdējā laikā nešķiet, ka esi no kaut kā atkarīgs? Mobilais kabatā, naudas maks vienmēr pa rokai, mājas atslēgas? Tādas domas ienāca prātā, jo cik reižu pats neesmu savu mobīlo darbā atstājis. It kā zinu- neviens viņu nepaņems, neviens nezvanīs, bet tik un tā- sajūta kā bez rokām.

Nezinu, bet uz šādām domām mani uzvedināja tas, ka vakar ar draudzeni pa centru pastaigājoties, viņa pazaudēja savu maku. Skumji, bet fakts. Sēdējām Līvu laukuma vienā no āra kafejnīcām (no tejienes arī šis te ieraksts), pabaudījām tēju, priecājamies par jauko laiku, līdz… pieceļoties, viņa secina, ka vajag uz ‘dāmistabu’. Dodamies Laimas pulksteņa virzienā. Pagaidīju (protams) ārpusē, kamēr viņa noskrēja lejā nokārtot vajadzības.

Tā nu vēl pa to centru staigājot, pienāca atvadīšanās laiks un mājup braukšanas laiks, līdz… viņa attapās, ka maka nav… es- “WTF? Varbūt pārmeklē kabatās rūpīgi, ja nu kas?” … nekā. Dodamies atpakaļ uz to pašu Laimas pulksteni, cerībā, ka varbūt atradīs kaut kur. Noskrēja lejā uz publisko ‘dāmistabu’, cerībā, ka uzkopēja būs pamanījusi, bet nekā. Stulbākais, ka visi dokumenti iekšā palikās. Pat ar studentu apliecību. Gadās arī tā.

Jocīgākais, ka pat man vēl liela nožēla par to visu, ka blakām biju, bet neattapos. Neko darīt- izņēmu vismaz naudu no sava konta un izlīdzēju vismaz viņai. Eh, gandrīz viss avanss aizgāja, bet ko padarīsi. Nelaimē arī neatstāsi. Pašam tak ir līdzīgi arī gadījies, bet ne jau te par to viss šis te stāsts…

Šodien jābrauc laikam vēl reizi lūkoties, cerībā, ka kāds tomēr būs pamanījis atgriezt kaut publiskās dāmistabas uzkopējai. Tiešām lūdzu Dievu, lai viss nokārtotos… bet tik un tā, viss būs uz labu. Ticu un ceru.

P.S.: Laikam tādēļ tomēr esmu optimists :)