Iepriekšējais raksts: Evolūcija
Evolūcija II
Atbildēt
Mēneša arhīvs: janvāris 2009
Lielais "fui, fui" pār Latviju
Šodien iekš Kārļa Streipa bloga lasīju interesantu rakstu un sasmējos. Citēšu pāris teikumus no turienes:
[...] Godmanim tomēr ir jāsasparojas tik tālu, lai tiktu galā ar savas valdības nepieņemamākajiem ministriem — ar angļu valodas speciālistu Slakteri, ar militāro aprindu ņirgu objektu Veldri, ar ļoti lielā mērā par sevi pārāk pašpārliecināto Demakovu, ar valdības nerezultatīvo mēbeli Rozi, un pirmām kārtām ar vidusskolu un tikai vidusskolu pabeigušo Šleseru, kura attēlu varētu ievietot vārdnīcā blakus šķirklim “nepotisms.” Ka valdošajā “elitē” darbojošās personas varētu beidzot sameklēt sakurtējušo sirdsapziņu un arī pieprasīt pārmaiņas, jo ir neiespējami saprast, kā tādi cilvēki, kā Dzintars Ābiķis, Vaira Paegle, Kārlis Leiškalns, Jānis Lagzdiņš, Ilmārs Līdaka un Karina Pētersone, spēj mierīgi noskatīties, kā valsti vada ļaudis, kuri pietiekami bieži ir vienkārši nekompetenti, lai neteiktu vairāk. [...]
Tagad, tā teikt, sāku domāt, vai aizkustēties rītvakar uz Doma laukuma pusi? Ko tas tālāk dos? Vai tiešām tiem tur augšā nepielec, ka ir laiks atstāt savus iesildītos krēslus? Nu cik var? Ziniet, tas jau tiešām sāk palikt interesanti un reizē arī smieklīgi- ja apkauno Latviju, tad arī streb pats šo putru laukā, nevis gaidi, kad kāds to izdarīs tavā vietā. Ziniet, dārgie blogeri un ne tikai, kauns tiešām.
Varbūt sadūšošos un tomēr aizbraukšu. Ap 17:30 tur sākums.
Coffee?Whatyoumeancoffeewuzincup?
Vēl novēlots paldies…
Nu jā. Novēloti sanāk, bet kaut kā vakar vakarā nesanāca to ierakstīt. Paldies visiem par apsveikumiem gan twitterī (5 sveicēji), gan draugos (apmēram 35 sveicēji), gan personīgi uz SMS man vēl vakardienējā dzimšanas dienā!
Laikam jau jābilst te kaut kas lietas sakarā arī vēl pie reizes. Apņemties it kā var daudz ko un solīt arī tikpat, tā, ka tagad pat grūti uzreiz pateikt, no kā varētu atteikties nākamajā dzīves gadā, lai sasniegtu vēl augstākas virsotnes. Bet nu ziniet – vienmēr jāsaka, ka labs nāk tikai ar gaidīšanu un pacietību. Tā, ka nepacietīgajiem – sorry, paejiet nedaudz maliņā šoreiz :)
Post Scriptum: Aj, gads no vienas puses tā draņķīgi sācies – tāpat kā gadu atpakaļ – finansiāls caurums makā. Jādomā tagad – tāds būs viss gads vai kaut kas labosies šoreiz… un vispār – kad šitais lielais sviests valstī reiz beigsies? Un, cik ilgi cilvēkus uzskatīs par idiotiem, kuri neko nezin, kas pat patiesībā saeimā iekšā notiek… labi, sacepos te nedaudz, tā, ka nebojāšu vakara noskaņojumu. Vispār – diena galīgi garām no vienas puses, bet galu galā – rīts gudrāks par vakaru :)
Pārdomas par Rīgas Satiksmi
Jau kādu laiku šaudās tādas šādas domas prātā par Rīgas Satiksmi runājot. Tad nu izdomāju nerakstīt par vienu konkrētu lietu, bet gan uztaisīt tādu kā domu apkopojumu.
- Kompostieru “pareizie” pulksteņi. Nesaprotu jēgu no tiem pulksteņiem, kas atrodās trolejbusos uz kompostieriem. Vai viņi tiešām kaut reizi nedēļā nevarētu noregulēt pareizu laiku, jo ir situācijas, kad tiešām jāsteidzas un precīzs laiks būtu pirmajā vietā. To ievēroju kopš brīža, kad man vairs nav pa rokai rokaspulksteņa.
- Dikti “precīzie” kustības saraksti. Ja ir sarakstā rakstīts, ka trolejbusam ir jāizbrauc tikos, tad precīzi ir jābūt pie pieturas vietas, nevis vēl tanī laikā galapunktos dzerot rīta kafiju. Tas vairāk par rīta cēlieniem runājot, bet droši vien, ka ne tikai mani tas kaitina…
- Konduktori autobusos. Vakar autobusā braucot, protams, piegāju pie konduktorītes klāt, noskaitīju naudiņu un iedevu priekš biļetes. Stāvu, skatos – iekāpj viena nu tāda palepna, jauna dāma un apsēžas. Gaida, kad konduktore pienāks klāt, bet nē – viņa, apstaigājot autobusu (nāca no aizmugures), apsēžas savā vietā, tad ievēroju, ka šī jaunā dāma tik pie sevis nolamājas: “Бля!”, piecēlās un piegāja iedot santīmus. Un ziniet, es taisni tanī brīdī nodomāju pie sevis: “Bāc, ka iešu un sadošu tev pa tavu krievu pakaļu – nevar savu jauno dibengalu no beņķa atraut un gaida, kad tiešām gados veca kundzīte pienāks viņai klāt!”. Vai tiešām grūti respektēt to cilvēku, kas tur tiešām strādā jau no paša agra rīta un visu dienu ir uz kājām? Bet galu galā bija taču labi laiki, kad vēl arī trolejbusos konduktori bija. Saprotu- netīk daudziem tās kapeikas grabināt priekš biļetītes arī par divām nobrauktām pieturām, bet tomēr – mājīguma sajūta… bet, kas tagad notiek?
- Jaunie trolejbusi. Vai tiešām valstī ir TIK ŠAUSMĪGA krīze, ka nevar tās vecās trolejbusu konzrervu bundžas pret jaunām nomainīt? Sen jau vajadzēja. Galu galā, sen jau esam kā Eiropā… un jā – nav taču viegli tomēr jaunajām māmiņām vai invalīdiem ar visiem ratiem tikt iekšā transportā.
- Invalīdi. Lai tie, kas tur augšā sēž – pamēģina apsēsties invalīdu ratos un tikt iekšā transportā, ja priekšā ir trepes. Piedodiet, bet tā ir. Esmu pietiekami starp tādiem cilvēkiem apgrozījies un pats palīdzējis tikt iekšā autobusā invalīdam. Teikšu, nav viegli, bet tomēr – viņi taču ir tāds pats sabiedrības slānis, kā mēs visi.
Esmu runājis. Vismaz nedaudz vieglāk uz brīdi palikās. Varbūt, turpmāk vēl.