Skatos aiz loga. Pirmīt nedaudz paputināja kaut ko baltu no augšas. Tas tiešām nozīmē, ka varbūt beidzot šie svētki būs sagaidāmi ar visu sniegu?

Tā, runājot par svētkiem kā tādiem, patīk tie kā vairāk ģimenes svētki, ne visi šitie lielie iepirkšanās drudži, skriešana, stresošana un tā tālāk… varbūt tādēļ esmu nedaudz priecīgs kaut nedaudz pabūt tālāk no Rīgas centra izpriecām šajā laikā. Vispār – liela burzma nekad nav patikusi. Nez, bet neskatoties uz tām visām burzmām, tomēr kādu mazu nieciņu gribas rīt pameklēt, kā nekā pie mammas ciemos jāaizbrauc, par cik, ja nemaldos, tad vesels mēnesis būs riņķī, kopš tur (Augšlīgatnē) pēdējo reizi pabiju, ja nu varbūt atskaitot pagājušo pirmdienu, kad paņēmu, izrāvos no darbiem un līdz Siguldai biju aizbraucis. Vismaz kaut kas savādāks, kaut kas mierīgāks un arī vairāk atpūties biju. Nesaprotu vienu – Rīga tā šausmīgi pievilina, ka te visi tā skrien un brāžās iekšā? Vismaz vienu zinu – pa šīm pāris brīvajām svētku dienām nedaudz dabūšu atpūsties no visa un visiem.