Beidzot kaut kas noderīgs manā dzīvē – bija iespēja pabūt uz Katie Melua koncertu. Viss sākās vakar no rīta, kad dabūju divas biļetes (sev un draudzenei) uz šo pasākumu. Sāku domāt un šaubīties – nez, vai vēl brīvās vietas būs pieejamas, vai vispār būs kādas lētās palikušas vairs, bet izrādās, tad vēl lētās biļetes uz šo pasākumu pat bija pieejamas. Painteresējos par sēdvietu plānu un beigās paņēmu (pat diezgan labās vietās) biļetes par Ls30 katras, lai gan nenožēloju, par cik bija iespēja lētākās paņemt.

Par pašu koncertu runājot, jā. Jāsaka, ka tas man, personīgi, ir kā liels mūzikas lidojums un dvēselisks baudījums, jau kopš laika, kad pirmo reizi šo dziedātāju izdzirdēju. Pat vietām aiz sajūsmas asaras acīs saskrēja, cik dziļa ir doma viņas lirikā un mūzikā. Un, ziniet, ko? Nenoliedzu, ka nepatiktu visādi mūzikas stili, taču priekšroku dodu džezam, blūzam un visiem tiem vecajiem amerikāņu mūzikas stiliem. Vismaz sabiedrība zolīda, ne nodzērušies tipiņi, kas otrā rītā pat savas mājas nespēj atrast, kur vēl kā pašu sauc, atcerēties.

Labi. Nedaudz ar atkāpi. Pašu dziedātāju pirmo reizi izdzirdēju apmēram 2 gadus atpakaļ, kad pirku savējo, vēl veco telefonu Siemens S75. Tur jau iekšā pašā telefonā bija divi mp3 treki (‘The Closest Thing To Crazy’ un ‘Blues In The Night’), kā arī ‘Nine Million Bicycles’ videoklips. Atceros, ka to dziesmu ‘The Closest Thing To Crazy’ jau vienā no pirmajiem, pēc telefona iegādes, vakariem noklausījos pat neskaitāmas reizes, tādēļ vakardienas koncertā pat gandrīz visus vārdus vismaz šai dziesmai jau no galvas zināju un tieši tādēļ jau augstāk minēju, ka acīs asaras skrēja aiz sajūsmas.

Labi. Zemāk nedaudz bilžu galerija. Lai arī bilžu kvalitāte nevarēja būt viena no labākajām, taču centos, ko varēju, par cik sestajā rindā (jau rakstīju, ka labās vietās) no skatuves sēdējām. Turpināt lasīt →