Nupat portālā Diena.lv lasīju interesantu rakstu ar graffiti mākslinieku Klāvu Bušu. Tad nu nedaudz pacitēšu te zemāk:

Svētdien Daugavas stadionā notiks Baltijas Grafiti festivāls. Jums varbūt krīt uz nerviem māju un tuneļu apzīmētās sienas, ko sētnieki ar birstēm un pulverūdeni cenšas noberzt tīrus. Toties Latvijas Universitātes Datorgrafikas nodaļas studentam Klāvam Bušam iesāpas sirds ik reizi, ejot garām slotām un spainīšiem, kas dodas uzbrukumā kārtējam grafiti mākslas darbam. “Tu esi pūlējies, krāsojis, bet kāds to visu aizkrāso ciet,” Klāvs skumīgi saka. “Nav nekāds brīnums, ka nākamajā dienā gribas gandrīz vai par spīti uzkrāsot tajā pašā vietā!”

Nu, lūk. Tad nu man pašam arī garām kādam smukam zīmējumam uz sienas, prātā nāk viena doma – kādēļ tautā šī ir tāda no laika gala nīsta lieta? Laikam jau cilvēki vairs nespēj atšķirt parastu uzrakstu “XY*” no tiešām skaistas mākslas.

Piemēram, kādu laiku (ļoti sen jau) atpakaļ lasīju, ka, Ņujorkā, bija jau pieradums, ja neļauj zīmēt uz māju sienām, tad to jau sāka darīt uz vilcienu vagoniem. Tā rezultātā pilsētas valde iegādājās speciālus vagonus, no kuriem viegli nomazgāt krāsu, kas izpūsta no krāsu baloniņiem. Bet, turpretī, pāris gadus atpakaļ, kad pats Romā pabiju, ievēroju, ka viņiem tur pārsvarā visi virszemes vilcieni ar šiem graffiti apzīmēti, pat liekas, ka logi arī drīz būs aizkrāsoti. Tad jau laikam sanāk, ka šis mākslas veids tiek pieņemts kā nu kurā tautu kultūrā, bet nu pati vēsture, kā palasījos šiten, stiepjas pat līdz antīkajai Grieķijai un pat Romas impērijai.

Nobeigumam – mani tiešām priecē šī māksla, jo tā padara mūsu, tā jau pelēko ikdienas dzīvi daudz krāsaināku un viena no mīļākajām vietām Rīgā man ir Ķīpsalas gājēju tunelis. Pa to dodoties cauri, katrreiz domāju, lai vismaz vairāk šādas vietas būtu, jo tā jau mūsu māksliniekiem nav kur izvērsties. Nākas taisīt vandālismu, kā jau rakstīju augstāk.

P.S.: Hm, a cikos, interesanti, tas augstākminētais pasākums tur, Daugavas stadionā, rīt? Kāds nav apinformēts?