Kam vispār vairs ir vajadzīgi jaunie dzīvokļi?

Nu tā. Beidzot kāda silta nedēļa, kad var no siltajām ziemas jakām beidzot ārā izlīst un vismaz kaut ko vēl vasarīgu, tā teikt, uzvilkt. Tad nu uz mājām šodien lēnā garā, gar Purvciema (Rīgā) “Maximu XXX”, kur blakus atrodas jaunais Astra Lux debesskrāpis, skatoties jau kuro nedēļu uz šīs ēkas tumšajiem logiem, sāku domāt – kam vispār vairs ir vajadzīgi jaunie dzīvokļi?

Teikšu atklāti – laikam celtniecības ēra, kad visi tik cēla un būvēja dzīvojamo māju masīvus, ir pagājuši. Drošvien atbilde ir meklējama faktā, ka dzīvokļi ir tiešām astronomiskās cenās un tās turpina joprojām augt.

Apmēram divus gadus atpakaļ, kad vēl pats pa celtniecību grozījos Meža ciemā, sāku pārdomāt, vai vispār ir vērts ieguldīt naudu dzīvoklī kā tādā. Nu padomājiet – ja, piemēram, vienistabas dzīvoklis maksāja vēl toreiz aptuveni 100’000 latu (tādas aptuveni cenas bija Mežciemā, nezinu kā tagad), rezultātā – platība maza, kaut kāda šaura stāvvieta mājas priekšā, kaimiņi aiz sienas. Jēga? Tas, ka transports tuvu pie mājām? Tāpat, lielākā daļa jaunu (arī tai skaitā jau vecu) cilvēku izmanto savu automašīnu. Tad vispār vajadzīgs dzīvoklis kaut kur Rīgā, ja var iegādāties māju Rīgas tuvumā? Teorētiski laika ziņā nokļūt līdz Rīgas centram ar automašīnu būtu tas pats, kas ar trolejbusu, piemēram, no Mežciema braucot.

Par to Rīgas apkārtni runājot, apmēram pirms tiem pašiem diviem gadiem, māja Mārupē maksāja aptuveni 80’000 latu. Tak krasa atšķirība? Rezultātā – divi stāvi, garāža, piemājas dārzs, plus vēl daudz ekstru un priekšrocību. Vai pērkot dzīvokli jēga maksāt vēl par automašīnas vietu, ja mājai tas jau ir cenā iekļauts? Piemēram, slavenajā Rīgas augstceltnē Panorama Plaza, par ko Toms rakstīja jau labu laiku atpakaļ, papētīju, ka autostāvvietas vieta, kas atrodas zem pašas ēkas (pagrabstāvā), maksā robežās no 18’000 – 20’000 eiro. Tad jēga maksāt gandrīz dubultā?

Pienāks laiks, kad lielākā daļa šo māju saimnieku savus īpašumus būs spiesti ‘iesaldēt’, kurus pēc laika valsts vienkārši pārpirks un izdos kā vienkāršus sociālos dzīvokļus, jo lielākā daļa no šīm dzīvojamām platībām vēl stāv (diemžēl) tukši.

F1 nakts sacīkstes

Lasīju šādu interesantu ziņu iekš TVNet, bet īsti netiku gudrs, kas tās par sacīkstēm. Bet, kad pāris reizes paskatījos JūTūbes video, tad sapratu, ka jau nākamo svētdienu, 28. septembrī pirmo reizi visas F1 vēsturē ir paredzētas nakts sacīkstes pa Singapūras ielām. Te zemāk video (no tās pašas JūTūbes), lai nav gari jāstāsta.

[youtube:http://www.youtube.com/watch?v=KeWgBnKYtcQ]
YouTube

It jau kaut ko tādu biju dzirdējis, ka organizatori taisījās jau šī gada Melburnas (pirmo) posmu kā nakts sacīkstes taisīt, bet sākās atrunas, ka dārgi sanāks un tā tālāk, bet nu, par šo ziņu tiešām liels pārsteigums bija.

P.S.: Jāpaseko līdzi tikai TV programmai, cikos īsti pēc mūsu vietējā laika tās sacīkstes tur sanāk.

Pa šo laiku… īsumā #3

Labdien, mans dārgais lasītāj. Nu tā. Uzliku ūdeni tējai vārīties, jo aiz loga tāds ne īsti vairs rudenīgs laiks šīm pirmajām rudens dienām. Laikam laiks pastāstīt, kas laikam noticies pa šo laiku, tas ir, pa šo nedēļu. Nu, lūk, ūdens jau uzvārījies, kamēr te drukāju ievadu. Pagaidi mazliet… turpināšu.

Pēc apmēram 2 minūšu pārtraukuma. Nu tā. Lai tēja ievelkas. Ja īsumā par šīs nedēļas atslēgas vārdiem, tad: “labi pavadīti vakars”, “miegs”, “nogurums”, “stresainā darba diena”, “trenažieru zāle”, “ūdenspīpe” … varbūt ko aizmirsu? Tad par visu nedaudz pēc kārtas.

Vispirmām kārtām  laiks tiešām aiz loga vairs ne īsti vasarīgs, ne īsti rudenīgs. Ja vēl pagājušo gadu būtu vēl ap šo laiku šortiņos staigājis, tad tagad jāsaka, ka drīz jāmeklē kāds silts ziemas mētelis jau. Tā dīvaini paliek, kas notiek īsti ar šiem laika apstākļiem, bet nu, tas būtu tas mazākais. Labi, ka darbā vēl jumts virs galvas un siltums. Tas jau reizēm priecē, nekā vecajā darba vietā, kad vēl celtniecībā strādāju – lietus, sniegs, krusa vai vēl sazin kas – vienalga vajadzēja ārā strādāt. Bet ne jau par to te stāsts tagad.

Šonedēļ vēl pieteicos tak vienā trenažieru zālē. Ar draugu domājām, domājām, kamēr vēl viens darba kolēģis ierosināja, ka kaut kur Rīgā, Pļavniekos, netālu no lielveikala “Maxima XX” ir kāda skola, kuras pagrabā atrodas trenažieru zāle. Aizgājām un vēl pēc divām dienām, tas ir, šo ceturtdien, pieteicāmies. Pacilāju svariņus, visādus stieņus, palocīju kaulus – laikam tas ir tas, ko jau sen man vajadzēja, savādāk tāda sajūta pēdējā laikā, ka tikai mājas, darbs, mājas, paēst, nedaudz pasērfot netā, gulēt – tāda likās ikdiena. Nedaudz, tā teikt, kaut kas savādāks.

Hm, kas vēl? Ā, gandrīz katru vakaru sanāca pie drauga paciemoties, ar kuru kopā tak strādājam. Ūdenspīpe, džins un sarunas par dzīvi. Kas var būt vēl labāk pavadīts vakars? Domāju, tagad laikam jau tāda lieta kā ūdenspīpe ir kā ikdiena jauniešu vidū – pamazām skatos, ka daudzi ar to sāk aizrauties. Varbūt laiks nopirkt savējo? Bet feini – sēdi uz lodžijas, velc dūmu (rīta agrumā) un pārdomā par dzīvi.

Kas ta vēl? Par vakardienas ugunsgrēku rīgas centrā, kur dega tas “slavenais Rīgas grausts”… nu sviests kārtējais. Kā jau lasīju – labāk nodedzināt, nekā cik gadus, bet nojaukt neviens to ēku nevar.

Labi, ka aiz muguras šī jau stresainā darba nedēļa. Būs jāizdzer jau kādu laiku atpakaļ iesāktā tēja, tad jāiet kaut ko pa māju sadarīties, nedaudz piekārtot, tad vakarā jāiet pie drauga uz dzimšanas dienas svinībām. Kā tur vēl izies, to jau vēl skatīsim. Bet domāju, būs jautri.

Jauku jums šo auksto dienu un galvenais, nesaaukstēties, kā jau es to esmu paspējis, bet par laimi (tfu, tfu) nekas vairāk par iesnām un klepu nav pielipis. Galvenais – apģērbies pienācīgi silti un gan būs ok.