Uz mājam šovakar dodoties, pārlapoju savus ikdienas RSS un uzdūros šim rakstam.
Šovakar nedaudz pa TV manīju arī diskusiju šinī jautājumā un iekrita ausīs kāda gudra cilvēka teiktais, ka tagad, redz, sabiedrībā ir galvenais sodīt tos un ieslodzīt, kas aprakuši dzīvus suņus, bet, to, ka, iespējams, katru dienu mirst kāds pensionārs, to neredz neviens. Tā mazliet neomulīgi palikās ap sirdi. Sāku domāt, ka arī pievienošu savu parakstu PAR, lai arī uzticības vairs nevienam nav.
Lai cik dīvaini nebūtu, dzīvoju pēdējā laikā pēc principa – netici nevienam – pat bezmaz vai savam tuvākajam. Tāda dzīve. Un tā ir nežēlīga. Diemžēl.