Izlasīju Toma rakstu un izdomāju, ka laikam vieglāk atbildēt šādā veidā.

Pēdējais postošais virpulis, ko atminos, bija laikam kaut kāda 1999. gada 6. jūlijs, Siguldā, kad dēļ viņa tika saraustīti elektrības stabi, samētāti koki un vēl daudz postījumu. Bet prikols tāds, ka pats tai brīdī atrados Gaujas otrā krastā (apmēram Krimuldā) un pret apvārsni skatījos, ka Siguldas pusē zibeņo, bet mums tur nedaudz papilināja lietus un pārsvarā saule spīdēja. Bet nu, par visu pēc kārtas.

Atbraucot mājās (agrāk pats turpat pie Kaķīškalna dzīvoju), secināju – viss kārtībā, taču, kad uzzināju, kas centrā noticis – tas tiešām bija kaut kas – koki krustu šķērsu, vadi, stabi … likās, ka nesaprotu vairs, kur debesis ar zemi… pārsvarā viesulis bija plosījies, ja kāds zin- no Allažu pagrieziena līdz Raibajam Sunim (kur pagrieziens uz Mālpili)- tur bija vislielākais posts- šoseja aizmētāta ar kokiem un tā. Tālāk viesulis bija aizplosījies līdz Siguldas otram galam Cēsu virzienā. Dažām mājām, jautrākais bija tas, ka viss mājas pagalms un vienīgā izbrauktuve aizkrauta ar kokiem. Bet nu… atmiņas par to visu tādas interesantas. Diemžēl laikam fotogrāfijas nevienas. Kā teica toreiz mans tētis- dzīvojam Siguldas nomalē kā Dieva ausī :)

Pēc sava pusbrāļa stāstītā, atminos- atvēris logu, bet tur padebešos viss totāli balts. Beigās sapratis, ka tas ir virpuļviesulis, kas atceļojis jau līdz Siguldas otram galam. Bet, visjautrākais, ko atminos – tur, institūtā, kaut kādai noliktavai nonesa tikko uzlikto jumtu. Laikam kāds nebija apdomājis un piestiprinājis tā kārtīgi to visu padarīšanu, kā rezultātā- jumts vesels, tikai otrādi un nopūsts lejā uz ceļa. Nu, kuriozi gadās. Bet nu, visas lietas jau neuzskaitīsi.

Par Liepāju runājot- nu jā. Pilsēta, kurā piedzimst vējš. Nav jau nekāds brīnums, ja tur rodas šad un tad tādas lietas.

© 2008 Toma dienasgrāmata. Paldies par iedvesmu rakstam :)