Nu, lūk. Dziesmu svētki aizritējuši. Kas no tā visa pāri palicis? Atkal ikdienas gaita un visa ierastā steiga. Nupat lasu Jeremy rakstu par šiem svētkiem un ienāca prātā arī kaut ko šinī sakarā kaut pāris vārdos te iebilst.

Jāsaka, ka liela patiesība viņam bija pie mīnusu uzskaites tur, tai trešajā punktā runājot. Pats pabiju atklāšanas koncerta ģenerālmēģinājumā un aiz muguras arī sēdēja daži labi ļautiņi, kam, likās, alus un piedzeršanās svarīgāka par pašu sadziedāšanos un kopības sajūtu. Arī ap visām tirdzniecības būdām, kas apkārt estrādei, lielāka kņada, nekā uz pašas estrādes notiekošais. Bet nu ko tur daudz par tiem mīnusiem runāt. Arī absolūti tā politika neinteresē- visas tās viņu nesaskaņas par estrādes pārbūvi lai paliek uz viņu sirdsapziņas.

Vēl nobeigumam… “Saule, pērkons, Daugava” – pievienojos Atomam. Arī es šo dziesmu dzirdot, sajutos kā patriots, lai arī vairāk nācās uz šiem svētkiem no malas lūkoties. Un vēl- kaut kā par ātru tā svētku izskaņa… varēja vēl vienu dienu – svētdienu piemest klāt kā pašu lielo svētku nobeigumu vēl pēc paša pēdējā koncerta. Dīvaina sajūta – svētdiena un pilsēta tukša, neskatoties, ka svētku nedēļa. Ceru, kāds no augšas lasīs šo un ieplānos uz turpmākajiem Dziesmu un Deju svētkiem vēl vienu dienu klāt. Bet tā jau lielākoties organizatoru priekšā, cepuri nost, viss tiešām godam izdevies!