Cik reižu varbūt esmu jau dzirdējis par atgadījumiem lielveikalos, kad pārdevējas (nu tās tantes, kas parasti pie kases aparātiem sēž) cenšas tīšā vai netīšā veidā apkrāpt pircējus. Nu, lūk.

Šodien, burtiski nesen, pēc darba, mājās nākot, iegāju vietējā Maximā, tā teikt, maizi un vēl šo to priekš sevis paņemt. Labi. Dodos pie kasēm.

Parasti pierasts norēķināties ar bankas karti, bet šoreiz, atverot maku, skatos- ‘divdesmitnieks gabalā’- laikam skaidrā naudā jānorēķinās. Pienāk mana rindas kārta. Kamēr lieku pārdevējai naudas zīmi galdā, tikmēr viņa uzskaita visu pirkumu kopējo summu- 3 lati un 47 santīmi. Saņemu atlikumu un skaitu- tāk, pieci, desmit, piecpadsmit lati pa pieclatniekam. Labi, tālāk skaitu santīmus- tikai 53… bet kur tad lats? Protams, ar visu savu nogurumu sāku krāmēt naudu makā, tad labi, ka attapos paņemt čeku un prasu pārdevējai: “Jūs vēl vienu latu man neizsniedzāt”. Viņa domīgi paskatās uz mani: “Ā… mirklīti…”… tad, it kā gandrīz iedodama nākamajam pircējam manu trūkstošo latu, tomēr beigās tikai domāju- vai nu man ir nogurums lielāks pēc darba, vai viņai… galu galā, saprotu, gadās jau visādi.

Paņēmu maisiņu, sakrāmēju tās iekšā un devos mierīgu sirdi mājup.

Ā, vēl par šo te visu runājot- atcerējos te Māra rakstīto… it kā ne par naudas zīmēm, ne par Maximu, bet vispār par šo pārdevēju attieksmi runājot. Jautājums- a kur pasaulē taisnība?