Pirmdiena. Pamosties no rīta nevaru. Darbā skriešana un tā, ātri vakars pienāk. Ā, jā, atcerējos, ka vakarā uz filmu vēl aizgāju, par ko jau rakstīju.
Otrdiena. Atkal pamosties nevaru. Atkal uz darbu un tā. Diena vēl tāda apmākusies… atkal kaut kā pārguris nez no kurienes esmu, mājās atnākot…
Trešdiena. Nu bā – sāku attapties, ka nedēļas vidus – laikam nedēļa jau pusē. Ak, jā, uzzinu no rīta, kādēļ pamosties iepriekšējās dienas nevarēju – izrādās – kaut kādā hvz veidā telefonam modinātājs izslēgts bijis – dīvaina sajūta. Atkal piedevām tāda apmākusies diena. Darbā ar nez, nostaig
Ceturtdiena. 13 datums. Bāc! Ja vakar vēl tāda debīla sajūta visu dienu bija, tad šodien gandrīz kā tāda riktīgi melnā diena, lai gan ne datums vainīgs. Pat godīgi, tikai vakarā sāku atminēties par 13-to datumu. He, darbā vēl ar vienu čomu paplūcos, dabūju pat pie priekšniecības doties par roku palaišanu un tādā garā. Praktiski, pakasīšanās ne par ko sanāca, bet nu tas tā… domāju – kaut ātrāk vakars pienāktu. Un tā bija…
Piektdiena. Aj, atkal darba ikdiena. Tagad sēžu un kruķīju DI.fm, paralēli čatojos, bet nespēju tekstos koncentrēties. Nja, nesen laikam, skaitās, ka pagulēju uz pāris stundām pēc darba.
Rezumē. Nedēļa jau kā nedēļa, atkal acis platas, skatos kalendārā un domāju, ka kaut nu tas laiks tik ātri neskrietu… aj, laikam gribas jau atvaļinājumu, bet (bāc!) vēl kāds pusotrs mēnesis jāciešas…
Šovakar, pēc darba iegāju RIMI hipermārketā, kas atrodas uz Stirnu un Dzelzavas ielu krustojuma, turpat netālu no manām mājām.